Kādas pazīmes jāievēro, lai noteiktu bites?

Vairāk lasi Dabasdati.lv rakstā!

Attēlā mazā zemes kamene Bombus lucorum tēviņš. Foto: Rūta Starka. ID: Betija Rubene

Noslēdzies "Ziedmīļu" pasākumu cikls un turpinās darbs apputeksnētājiem veltītā projekta darbība

Maijā Latvijas entomoloģijas biedrības komanda piedalījās vairākos Latvijas Vides aizsardzības fonda finansiāli atbalstītā projekta “Daudzpusīgu aktivitāšu cikls apputeksnētāju saglabāšanas veicināšanai” (reģistrācijas Nr. 1-08/14/2024) ietvaros organizētajos pasākumos. 

Apputeksnētāju iepazīšanai veltītais stends Siguldas klātienes pasākumā. Foto: Elīza Lindāne.

Lai iepazīstinātu sabiedrību ar apputeksnētāju daudzveidību, izveidots apputteksnētāju stends, kas ietver sešas galvenās apputeksnētāju grupas - bites, lapsenes, divspārņus, naktstauriņus, dienastauriņus un vaboles. Interaktīvais stends ļauj iepazīties ne tikai ar šo apputeksnētāju galvenajām pazīmēm, bet arī nozīmi apputeksnēšanā un fotoattēliem ar sugu piemēriem. 

Apputeksnētāju daudzveidības iepazīšana ar entomoloģiskajām kolekcijām. Foto: Elīza Lindāne

Lai papildinātu ieskatu, pasākumu laikā bija iespēja apskatīt speciāli sagatavotas apputeksnētāju entomoloģiskās kolekcijas. Kolekcijas kukaiņus bija iespējams apskatīt ar stereomikroskopa palīdzību, lai pamanītu galvenās apputeksnētāju īpašības - mutes orgānus, dažādus matiņus uz ķermeņa, krāsojuma īpašības, acis. 

Pastaiga ar entomologu Voldemāru Spuņģi. Foto: Elīza Lindāne

Tāpat pasākumu laikā apmeklētājiem bija iespēja pieredzes bagātā entomologa Voldemāra Spuņga pavadībā doties "pastaigā ar entomologu", kuru laikā bija iespēja ne tikai iepazīt dzīvus kukaiņus, bet arī diskutēt par biotopu apsaimniekošanas un ainavas plānošanas ietekmi uz apputeksnētājiem. 

LEB biedrs Jānis Saulītis Jauno biologu skolas nodarbībā. Foto: Agate Seržante.

Tomēr ar to projekta aktivitātes nebeidzas. Šobrīd noteik darbs pie apputeksnētāju noteicēja izveides un metodisko materiālu skolām sagatavošanas. Jauno biologu skolas ietvaros "Dzeltenajā kārtā" skolēni no visas Latvijas jau piedalījās nodarbības aprobēšanā par apputeksnētājiem labvēlīgas ainavas plānošanu. Projekta laikā kopā tiks sagatavoti divi metodiskie materiāli īstenošanai skolās - par apputeksnētāju izpēti tuvākajā apkārtnē, un par apputeksnētājiem labvēlīgas ainavas plānošanu. Materiāli sagatavoti atbilstoši pašreiz aktuālajiem MK noteikumiem par izglītības saturu pamatskolas un vidusskolas līmenī. Izveidotie materiāli tiks prezentēti skolotājiem Valsts Bioloģijas olimpiādes ietvaros 2025. gada janvārī, un projekta noslēgumā būs pieejami lejupielādei LEB mājaslapas sadaļā "Apputeksnētāji". 

Tikmēr - veicināsim apputeksnētāju daudzveidību katrs savā apkārtnē, nodrošinot vietējo ziedaugu daudzveidību un izvietojot apputeksnētājiem piemērotas kukaiņu viesnīcas!

Paldies projekta partneriem Rīgas Zoo Fonds, Rīgas Nacionālais Zooloģiskais dārzs un Latvijas Biškopības biedrība par sadarbību kopīga mērķa labā!  

Jauns resurss Latvijas kukaiņu noteikšanai!

Entomologs Uģis Piterāns izveidojis jaunu mājaslapu, kas apkopo gadu gaitā uzkrātos fotoattēlus ar Latvijas kukaiņiem. Bet šī mājaslapa ir kas vairāk par tikai galeriju. Kukaiņi sagrupēti par taksonomiskajiem līmeņiem. Šobrīd visplašāk pārstāvētas blaktis, vaboles un tauriņi, taču lapa tiks arvien papildināta ar citiem kukaiņiem. Katras kukaiņu kārtas ietvaros apskatāms, kādas dzimtas Latvijā ir sastopamas. Apskatot konkrētu sugu, redzami kvalitatīvi attēli, kā arī informācija par sugas bioloģiju, ekoloģiju, sastopamību, un noteikšanas pazīmēm, tajā skaitā, kā nesajaukt ar līdzīgām sugām. Šis resurss arī ir pirmais šāda veida apkopojošais materiāls par Latvijas blaktīm. 

Apskati un izmanto Latvijas kukaiņu faunas iepazīšanai!

Foto: Apaļblaks Coptosoma scutellatum (U. Piterāns)

LEB viesojas Rīgas Jauno Tehniķu centra "Dabaszinību skolā"

Noslēdzoties konkursam "Kukaiņu noslēpumi", ko Rīgas Jauno Tehniķu centrs, sadarbībā ar Rīgas Zoo un Latvijas Entomoloģijas biedrību rīkoja 2024. gada 18. marta līdz 1. aprīlim, Latvijas Entomoloģijas biedrības pārstāves Betija Rubene un Rūta Starka 20. aprīlī satikās ar konkursa dalībniekiem, lai plašāk iepazīstinātu ar kukaiņu daudzveidību un entomologa ikdienas darbu. 

Kā mums gāja? Vairāk lasi un skaties šeit.

Konkurss Rīgas 1.-9. klašu skolēniem "Kukaiņu noslēpumi"

Tuvojas pavasaris un daba sāk mosties. Var manīt ne tikai pirmos pavasara ziedus, bet arī kukaiņus.

Rīgas Jauno tehniķu centrs kopā ar Rīgas valstspilsētas pašvaldības Izglītības, kultūras un sporta departamenta  Sporta un jaunatnes pārvaldi, Rīgas Nacionālo Zooloģisko dārzu un  Latvijas Entomoloģijas biedrību aicina Rīgas skolēnus doties izpētīt unikālo kukaiņu pasauli un atklāt to dzīves cikla noslēpumus!

Konkursa mērķi ir veicināt skolēnu interesi par kukaiņu daudzveidību un tās nozīmi mūsu dzīvē, vienlaikus attīstot pētnieciskās prasmes un jaunradi, darbojoties vides izglītībā.  Skolēnu uzdevums ir izveidot zinātnisko plakātu, attēlojot izvēlēto kukaiņu sugu kopīgās un atšķirīgās pazīmes: ārējās pazīmes, uzvedība, barošanās, dzīves cikls, pielāgošanās dzīves videi, kā arī apkopot interesantus faktus par izvēlētajām sugām. 

Plašāks konkursa nosacījumu apraksts lasāms nolikumā, kas atrodams Rīgas Interešu izglītības metodiskā centra mājaslapā. 

Gada kukainis 2024 - Lielacu kamene Bombus confusus (Schenk 1861)

Acis plaši vaļā – izbrīnam un lielacu kamenes meklējumiem dabā. Par 2024. gada kukaini izvēlēta aizsargājama kameņu suga lielacu kamene Bombus confusus.

Jau 25 gadus Latvijas Entomoloģijas biedrība (LEB) ir nesusi “Gada kukaiņa” tradīciju. Par gada kukaini šajā laikā daudzinātas daudzas vērtīgas sugas (pat dzimtas) – gan retas, gan bieži sastopamas. Katra gada nogalē biedrības pārstāvji stājas viens otram pretī nokaitētās diskusijās, un sīvās aizstāvības cīņās iestājas par savu pārstāvēto kukaini, kuram būtu tas gods kļūt par nākamā gada simbolu. Tiek rādītas pārliecinošas prezentācijas, izskan argumentētas debates, lido taksonomiska rakstura apvainojumi… Varbūt kāds pat apraudas. Vai spējat iedomāties šo dzīvīgo ainu? Patiesībā šis tituls tiek piešķirts visnotaļ mierpilni, taču “Gada kukaiņa” nominācijas būtība ir tieši tāda – aicināt ar aizrautību, azartu un saviļņojumu mesties vides aizsardzībā, dabas pētniecībā un kukaiņu izzināšanā.

Par 2024. gada kukaini ir izvēlēta lielacu kamene Bombus confusus. Pirmo reizi šīs akcijas vēsturē par gada kukaini kļūst bite (Anthophila). Kamenes ir medus bišu (Apidae) dzimtas pārstāves. Lai gan latvietis bites domā pazīstam, daudzi ir pārsteigti uzzinot, ka Latvijā ir aptuveni 300 dažādu bišu sugu no sešām dažādām dzimtām. Interesi un izbrīnu raisa arī fakts, ka lielākā daļa no bitēm nemaz nedzīvo medusbitei raksturīgo dzīvesveidu, bet gan ir zemē alas rokošas vientuļnieces. Bites kā apputeksnētāji ir ļoti nozīmīga kukaiņu grupa. Daudzi savvaļas augi un aptuveni trīs ceturtdaļas no augiem, ko lietojam pārtikā, ir atkarīgi no apputeksnētājiem. Lielacu kamene ir kļuvusi par gada kukaini gan tāpēc, ka tā Latvijā un Eiropā ir aizsargājama suga, gan tāpēc, ka simbolizē visu apputeksnētāju apdraudēto stāvokli, ko ietekmē zemes izmantošanas intensifikācija un kukaiņiem piemēroto dzīvotņu un barošanās platību samazināšanās.

Lielacu kamene ir īpaši aizsargājamo sugu sarakstā, kā arī Latvijas Sarkanajā grāmatā iekļauta kameņu suga. Kamene ir ar viscaur melnu apmatojumu, izņemot pēdējos vēdera posmus – “aste” tai ir rūsgana. Pēc izskata tā ir līdzīga trīs citām samērā plaši izplatītām sugām: akmeņu kamenei (Bombus lapidarius) un zāles kamenei (Bombus ruderarius) un akmeņu parazītkamenei (Bombus rupestris). Visuzkrītošākā vizuālā iezīmē, kas raksturo lielacu kameni un latviešu valodā piešķir tai zīmīgo nosaukumu – šīs sugas tēviņiem ir netipiski lielas, gandrīz vai komiski izspīlētas acis. Proporcionāli pret nelielo kukaiņa ķermeni tēviņa acis izskatās kā melones. Tiek lēsts, ka šāda īpatnība, iespējams, piešķir kameņu tēviņiem priekšrocības pārošanās laikā. Tēviņu un strādnieču kameņu garums ir 13-16 mm, bet karalienes ir lielākas – 17-19 mm garas.

Apaugļotas karalienes pārziemo un, sākot ar maija vidu, sāk izlidojumus: barojas, būvē ligzdu un dēj olas. No olām attīstās strādnieki. Suga ir univoltīna: vasaras gaitā attīstās viena jaunā paaudze. Jūlijā dabā ir sastopamas jaunās karalienes un tēviņi, kuri pārojas. Rudenī jaunās apaugļotās karalienes uzmeklē ziemošanas paslēptuves, bet tēviņi, vecās karalienes un strādnieki mirst.

2. attēls. Bombus confusus skats no priekšpuses: labi redzamas kamenes tēviņam raksturīgās lielās acis. Novērojums Austrijā. Foto: Michael Knapp

Lielacu kamenes ir sastopamas Eirāzijā ar sugas areāla centru Centrāleiropā, kur arī ir vislabāk izpētītas, taču šīs kamenes ir retas visā teritorijā. To populācijas kopš pagājušā gadsimta vidus ir sarukušas. Vēl daudz būtu izzināma par šo kameņu dzīvotnēm un barošanos, tomēr ir zināms, ka pārsvarā šī suga apdzīvo atvērta tipa biotopus, lielākoties sausus vai vidēji mitrus zālājus. Retumis ligzdas var būt izveidotas mežainās vietās, piemēram, sausu priežu mežu laucēs. Ligzdas šīs kamenes pārsvarā veido uz zemes, piemēram, sausās zāles kumšķos. Tās var būt veidotas arī pamestās mazo grauzēju un kurmju alās pazemē. Suga kopumā ir polilektiska, tas ir, ziedputekšņus vāc no dažādu augu ziediem, lai gan daži pētnieki novērojuši kameņu īpašu piekrišanu dažādiem dadžiem un tauriņziežiem.

4. attēls.  Bombus confusus zālē. Lielacu kamene mēdz veidot neaizsegtas ligzdas virs zemes. Novērojums Igaunijā. Foto: Silja Grünberg

Ir zināms, ka Latvijas teritorijā šī suga joprojām dzīvo: daži indivīdi sastapti pēdējos gados ir gan pētījumos, gan vienkāršos novērojumos. Tomēr ļoti daudz vēl būtu iespējams izzināt par sugas izplatību un dzīvotņu un barošanās iespējām Latvijā. Turklāt jāpiemin, ka šai sugai Ministru kabineta noteikumi paredz mikrolieguma izveidi. Portālā dabasdati.lv ir atrodami vien divi šīs sugas novērojumi, un cerams, ka, “Gada kukaiņa” akcijas iedvesmoti, tiem pievienosies jauni. Šādi novērojumi ir ļoti vērtīgi. Pavasarī, kad kamenes būs pārziemojušas un uzsāks izlidojumus, aicināsim rūpīgāk pievērsties novērojumiem dabā un iepazīt šo sugu tuvāk.

LEB aicina ikvienu pievienot savus novērojumus un fotoattēlus portālā dabasdati.lv vai arī sūtīt informāciju un uzdot jautājumus uz biedrības e-pasta adresi leb@entomologi.lv.

Ziņojumu sagatavoja: Madara Merle, Jānis Gailis, Betija Rubene

Attēlu avots: https://www.gbif.org/species/1340477#

Gada bezmugurkaulnieks 2024 - Ūdens ēzelītis Asellus aquaticus (Linneus, 1758)

Ūdens ēzelītis pieder vienādkāju (Isopoda) kārtas vēžiem, līdzīgi kā uz sauszemes dzīvojošās mitrenes. Pirmo reizi to aprakstīja Kārlis Linnejs [1]. Apraksts bija ļoti īss: Oniscus aquaticus “Cauda rotundata, stilis bifurcis”, ko varētu tulkot kā “pakaļgals apaļš, divzaraini izaugumi”. Neilgi pēc sugas aprakstīšanas tika izveidota ģints Asellus Geoffroy, 1762, kurā pārcelta Linneja suga. Tomēr K. Linnejs nebija norādījis un saglabājis sugas eksemplāru (sugas tipu, jeb etalonu), pēc kā suga aprakstīta, tāpēc bija nepieciešams sugu aprakstīt vēlreiz un nozīmēt t. s. neotipu, jeb jauno etalonu. Tas aprakstīts tikai 2009. gadā no Zviedrijas upes pie Upsalas. Tipiskā eksemplāra aprakstīšana deva iespēju aprakstīt jaunas ēzelīšu sugas un salīdzināt tās ar etalonu. Rezultātā aprakstītas daudzas sugas un pasugas. Eiropā vien aprakstītas vairāk kā 10 pasugas (GBIF dati), galvenokārt troglobiontās, jeb alu sistēmas apdzīvojošās, retāk – izolētu ūdenstilpju pasugas.

Ūdens ēzelītis izplatīts galvenokārt Eiropas mērenajā un boreālajā zonā, bet ir arī fragmentāri dati no Āzijas un Ziemeļamerikas. Latvijā tas ir bieži sastopams stāvošos un lēni tekošos saldūdeņos, it īpaši vietās ar biezāku ūdensaugu augāju, reti iesālos ūdeņos.  Lai gan tas bieži sastopams, tomēr plašākai auditorijai ir maz pazīstams (1. attēls).

Ūdens ēzelīši ir iedzelteni pelēcīgi, 1-1,5 cm gari, un tēviņi ir lielāki par mātītēm. No virspuses ķermenis ar gaišiem raibumiem, uz galvas divi gaiši laukumi, mugura ar tumšāku garenjoslu. Krāsojums var būt mainīgs, atkarībā no dzīves vides gultnes. Tumšākā gultnē arī vēža krāsojums ir tumšāks – kriptisks, jeb maskējošs. Ķermenim ir liela ekstremitāšu dažādība: galva ar pāri garu un pāri īsu taustekļu; mutes orgānus veido trīs pāri īsu žokļu; septiņi pēc izskata vienādi vidukļa posmi ar ejkājām, pirmajam posmam tvērējkājas; ķermeņa pakaļgalā ieapaļš paplašinājums, ko veido pieci saplūduši posmi, kuru apakšpusē ir īsas kājas-žaunas, tēviņam pirmais posms ir kopulācijas orgāns: paplašinājuma galā divzarots sariņš. Ķermeņa sega mīksta. Gāzu apmaiņa notiek arī caur ķermeņa virsmu. Mātītēm uz vēdera ir īpašas krokas, kas veido perējamo kameru. Ūdens ēzelītis nespēj peldēt, tas pārvietojas tikai “soļojot” pa ūdenstilpes dibenu, jeb “staigā kā ēzelis”.

Pārziemojušo ūdens ēzelīšu vairošanās sākas pavasarī, kad ūdens temperatūra sasniedz 7 līdz 8 ^oC. Mātītes pēc pārošanās dēj olas perējamā kamerā, kurā tās iznēsā līdz pat 20-30 dienām. Šajā laikā olā beidzas embrionālā attīstība un izšķiļas sīki mazuļi, kas sāk patstāvīgu dzīvi. Tie izveido vasaras paaudzi, kas vairojas un pēc tam mirst, bet to pēcnācēji ziemo. Tātad gadā ir divas paaudzes, kuras nosacīti varētu saukt par “ziemas” un “vasaras” paaudzēm. “Vasaras” paaudzes dzīves ilgums vairāki mēneši, “ziemas” paaudzes – vairāk kā pusgads. Īpatņu augšana sākas, ja ūdens temperatūra pārsniedz 3 līdz 5 ^oC. Iespējams virzienā uz ziemeļiem gadā ir tikai viena paaudze. Latvijā varētu būt 1-2 paaudzes.

Ūdens ēzelīši barojas ar vāji sadalījušos detrītu. Raksturīga to barība ir ūdenī iekritušās koku lapas, uz tām augošās sēnes un baktērijas, un citas augu atliekas. Vēzim tās sagremot palīdz zarnās dzīvojošie mikroorganismi, t.s. mikrobioms. Ūdens ēzelītis pats var būt dzīvotne epibiontiem (uz to virsmas dzīvojošajiem) bezmugurkaulniekiem – vienšūņiem, virpotājiem, kā arī tas var būt kāšgalvja Acanthocephalus lucii starpsaimnieks. Ūdens ēzelītis ir nozīmīga saldūdens zivju barības bāze.

Ūdens ēzelīti izmanto kā ūdens kvalitātes indikatoru. To klātbūtne vien nebūt neliecina, ka ūdens ir piesārņots. Vēža populācijas ir lielākas ar organiskajām vielām bagātos dabiskos ūdeņos, kas nemaz nav piesārņoti. Labvēlīgos apstākļos to populācijas blīvums var sasniegt pat 500 īpatņu/m², bet parasti krietni mazāk - desmiti/m². Vēži kopā ar barību var uzņem piesārņojošās vielas, piemēram, smagos metālus vai neattīrītu notekūdeņu sastāvdaļas un uzkrāt tās savā ķermenī. Šo procesu sauc par bioakumulāciju. Vēži ir izturīgi pret piesārņojumu, salīdzinot ar citiem ūdens bezmugurkaulniekiem. Analizējot piesārņojumu vēžu ķermenī, var spriest par piesārņojošo vielu klātbūtni ūdenī. Tos var izmantot arī ūdens testēšanai laboratorijā, jo šos vēžus ir viegli audzēt akvārijos. Piesārņotā vidē samazinās vēžu ķermeņa izmērs un mātīšu auglība.

Cilvēkam ūdens ēzelīši ir nekaitīgi. Ēzelīšus var audzēt kā akvārija mājdzīvniekus. Dažkārt tie var apdzīvot ūdensapgādes sistēmu, piemēram, ugunsdzēsēju hidrantus.

Informāciju sagatavoja: Voldemārs Spuņģis

Atsauces: 

[1] Linnaeus C. 1758. Systema Naturae per regna tria naturae, secundum classes, ordines, genera, species, cum characteribus, differentiis, synonymis, locis. Editio decima, reformata, Laurentius Salviu, Holmiae, 824 pp.  (apraksts 627. lpp) https://www.biodiversitylibrary.org/page/726886#page/3/mode/1up

Atmiņas par Zandi Spuri

Latvijas Entomoloģijas biedrības gada noslēguma pasākumā,  16. decembrī, līdzās tradicionālajai Gada dabas simbolu 2024 ievēlēšanai, un atskatam uz Gada kukaini un Gada bezmugurkaulnieku 2023, aizvadīts entomologam Zandim Spurim veltīts piemiņas pasākums.  Zandis Spuris 2023. gadā atzīmētu 100 gadu jubileju.

Iesākumā Dmitrijs Teļnovs demonstrēja Zanda Spura piemiņai veltītas pastmarkas un pastkartes, kas izdotas nelielā tirāžā priekš LEB biedriem. Pēc tam Ruslans Matrozis izvērstā prezentācijā pastāstīja par Zandi Spuri kā par dēlu, tēvu, vīru, entomologu un kolēģi, dodot iespēju LEB biedriem uzzināt vairāk par šī Latvijas entomoloģijai nozīmīgā cilvēka dzīves gājumu.

Zandis Spuris (25.02.1923. – 15.11.1998.)  dzimis un dzīvojos pārsvarā Rīgā. Bērnībā, tēva mājās “Pupuros”,  mūsdienu Jelgavas novada Svētes pagastā, pavadījis vasaras.  Sākotnēji interesējies par aļģēm, bet vēlāk sācis interesēties par spārēm un makstenēm, ar kurām arī saistīja savu zinātnisko darbību. No 1944. gada Spuris sācis sistemātiski pierakstīt savus dabas novērojumus. Saglabājušās 82 piezīmju klades ar vērtīgu fenoloģisko un faunistisko informāciju, kā arī Latvijas zooloģijai veltīto pasākumu hroniku. Spurim bijis labs rokraksts un piezīmes ir labi pārskatāmas.

Zanda Spura zoologa darba gaitas uzsākās 1944. gadā, strādājot par laborantu Latvijas Valsts Universitātes Dabaszinātņu fakultātē (mūsdienu Latvijas Universitātes Bioloģijas fakultātē). No 1945.-50. g. bijis bioloģijas students un paralēli strādājis par skolotāju skolās. Pēc tam, no 1951.-1976. gadam pamata darba vieta bijis Bioloģijas institūts.

1950. gadā viņš iestājās Visavienības Entomolģijas biedrībā (VEB) kā biedrs un pabeidza studijas, iegūstot biologa, zoologa zinātnisko grādu. Šajā gadā arī apprecējās ar savu kursa biedreni Veltu Dambi un piedzima kopīgā meita Astra. Abas vēlāk, 1968. gada novembrī, gāja bojā traģiskā negadījumā.

Zanda Spura pierakstos atrodamas piezīmes par to, kā 1951. gadā tiek nodibināta Vissavienības Emtomoloģijas biedrības Latvijas nodaļa, kas ir mūsdienu Latvijas Entomoloģijas biedrības faktiskā dibināšana. Sākotnēji LEB iestājušies 20 biedri.  No 1972.-1991. g. Z.Spuris piuldīja VEB Latvijas nodaļas (tagad LEB) priekšsēdētājā pienākumus.

Diplomdarbu Zandis Spuris aizstāvēja 1954. gadā Ļeņiņgradā, entomologa A. A. Štakelberga vadībā. Tāpat viņš ir gatavojis mācību programmas un neilgu laiku arī bijis pasniedzējs augstskolās, tomēr pasniedzēja darbs nav paticis. Z. Spuris sagatavojis arī daudz sabiedrību izglītojošu rakstu avīzēs un žurnālos.

No 1957. – 1963. g. bijis Bioloģijas institūta Ornitoloģijas laboratorijas vadītājs, kas devis iespēju komandējumu laikā apceļot Latviju, tā iegūstot un apkopojot vairāk informācijas par Latvijas entomoģijas faunu. Šī darba ietvaros Zandis Spuris piedalījās arī stārķu uzskaitēs un gredzenošanā.

1960. gadā Zandis Spuris dibināja zinātnisko žurnālu “Latvijas entomologs”, un no 1960. -1991., bijis tā galvenais redaktors, izdodot 34 žurnāla numurus. Neskatoties uz nelielo tā laika LEB biedru skaitu,  pirmais žurnāla numurs izdots 1000 eksemplāros, ar mērķi dalīties ar tiem tālāk pasaulē. LEB sēžu satura pieraksti no Z. Spura laikiem vismaz daļēji ir saglabājušies Z. Spura arhīvā.

Bioloģijas zinātņu doktora disertācijas sagatavošana ilga no 1966.-1970. gadam. Sākotnēji Z. Spuris gribējis darbu rakstīt par spārēm, tomēr 1971. gadā viņš ieguva doktora grādu, aizstāvot disertāciju par Baltijas maksteņu faunu. Kopumā par godu Zandim Spurim nosauktas divas zinātnei jaunas atklātas maksteņu un viena vaboļu suga.

1973.-1990. gados Zandis Spuris nodarbojās ar bioloģiska rakstura terminoloģijas ieviešanu latviešu valodā no citām valodām tulkotu grāmatu tekstiem (piemēram, Dž. Darela grāmatu tulkojumos). Strādājis Bioloģijas, ķīmijas un medicīnas zinātņu redakcijā kā vadītājs pie galvenajām enciklopēdijām. Strādājis arī pie Latvijas Padomju Enciklopēdijas. Nozīmīgu ieguldījumu Zandis Spuris devis arī Latvijas Sarkanās grāmatas IV sējuma "Bezmukurkaulnieki" (1995.-1998.g) sagatavošanā. Zandis Spuris bijis vienmēr precīzs un kritisks savā zinātniskajā darbībā.

No 1979. g. līdz aiziešanai pensijā 1991. g. strādāja Salaspils botāniskajā dārzā. 1980. gadā pārcēlās no Rīgas uz dzīvi Salaspilī, tur pavadot atlikušo dzīvi kopā ar dzīvesbiedri Rutu Varzinsku un kopīgo meitu. Darbā Salaspils botāniskajā dārzā viņš pamatā darbojās ar zooloģiju un kukaiņiem. Tomēr 1986. gadā viņš devās prom no šī darba, paliekot botāniskajā dārzā tikai kā konsultants.

Zanda Spura līdzgaitnieki min, ka viņš visu dzīvi veltījis darbam.  Ruslans Matrozis apkopojis, ka Spuris kopā publicējis 318 publikācijas (3,8 tūkstošu lapu garumā), no tām 226 latviešu valodā, 78 krievu un pārējās angļu, vācu, franču un ukraiņu valodās. Papildus tam bijušas daudzas atsauksmes, recenzijas un virkne nepublicētu izdevumu, kā arī bagātīga korespondence ar vēstulēm, ko Z. Spuris rakstījis un saņēmis no ārzemju latviešu entomologiem Kārli Princi un Bruno Bērziņu (Zviedrija), Artūru Neibosu (Austrālija), kā arī citiem ārzemju entomologiem. Dzīves nogalē krājis partmarkas, daudz devies dabā. 1998. gadā miris no sirdstriekas un apbedīts Rīgā, Meža kapos blakus pirmajai sievai un meitai. Spura kapa pieminekli rotā Ainas Karpas zīmēta spāre.

Zandis Spuris paliek atmiņās un turpina dzīvot caur saviem darbiem kā izcils latviešu entomologs.

Paldies Dmitrijam Teļnovam un Ruslanam Matrozim par nozīmīgu ieguldīto darbu piemiņas pasākuma organizēšanā, un Rutai Varzinskai par Zanda Spura arhīva uzturēšanu!

Rūta Starka, 30.12.2023.

Ziņojiet par Gada kukaini 2023 - daudzveidīgo mārīti!

Rudens klāt, ziema aiz sliekšņa un kukaiņi jau devušies ziemot, tikai daži vēl rosīgi – ziemasodi, “sniega mušas”, citi aizkavējušies ziemotāji, arī zirnekļi un māņzirnekļi vēl medī. Tomēr ik pa brīdim rodas pārsteigumi – mārītes novembrī!

Attēlā - daudzveidīgās mārītes Harmonia axyridis tipiskā forma (V. Spuņģis)

Daudzveidīgā mārīte Harmonia axyridis ir Gada kukainis 2023. Kopš sugas atklāšanas Latvijā 2009. gadā portālā Dabasdati līdz 2023. gadam bija 74 ziņojumi, t.i. 14 gadu garumā. Taču šogad zināmo ziņojumu skaits ir 77+. T.i. 74:77 mārīte papildlaikā uzvar. Gada kukaiņa akcija tiešām strādā, iegūti vērtīgi dati. Tomēr ticam, ka kādam vēl kāds Gada kukaiņa novērojums palicis neziņots. Tāpēc lūgums Gada kukaiņa mārītes fotogrāfijas ievietot portālā Dabasdati.lv, arī gadījumā, ja suga nav noteikta. Starp nenoteiktajām var paslēpties arī daudzveidīgā. Var bildes atsūtīt kā komentāru arī Latvijas Entomoloģijas biedrības FB lapā.

Daudzveidīgās mārītes izpētei noder ikviens detalizēts ziņojums par sugas atrašanu un apstākļiem.

Tas vēl nav viss! FB lapā gada nogalē būs zinātnisks ziņojums par daudzveidīgās mārītes novērojumiem, eksperimentiem, izplatību, neatrisinātiem ekoloģijas un bioloģijas jautājumiem un par to, vai tiešām mārīte ir invazīva. Rudens ir pateicīgs laiks sezonas datu apkopošanai.

Lai uz šiem jautājumiem varētu pamatoti atbildēt, ir nepieciešams daudz, daudz, daudz daudz datu, sūtiet tos!

Voldemārs Spuņģis

2023.g. Gada kukaiņa koordinators

Latvijas Entomoloģijas biedrība

Latvijas dabas pētnieku ekspedīcija uz Zālamana salām

Daugavpils universitātes (DAU), Latvijas Nacionālā dabas muzeja (LNDM) un biedrības “Zaļā upe” pētnieki (Kristīne Greķe, Mārtiņš Kalniņš un Dmitrijs Teļnovs) ir atgriezušies no aptuveni mēnesi garas bezmugurkaulnieku izpētes ekspedīcijas Zālamana salās, ko organizēja Londonas Dabas vēstures muzejs (Natural History Museum, NHM). Ekspedīcijas galvenais mērķis bija ievākt datus un vaboļu, gliemju, spāru un citu bezmugurkaulnieku materiālu to tālākai izpētei laboratorijas apstākļos un uzglabāšanai Eiropas muzejos.

Zālamana salas ir neliela salu valsts Klusajā okeānā, Melanēzijā. Tās dabas izpētes līmenis ir zems – nav sistemātisku pētījumu programmas un trūkst vietējo pētnieku. Tādēļ zināšanas par šī reģiona dabas daudzveidību veidojas no citu valstu naturālistu atsevišķiem pētījumiem, kas galvenokārt veikti vēl koloniālajos laikos pirms vairāk nekā pusgadsimta. Tai pašā laikā dabas vērtības Zālamana salās jau tagad ir apdraudētas dažādu faktoru ietekmē – klimata pārmaiņu rezultātā, neilgtspējīgas mežsaimnieciskās darbības dēļ, līdumu zemkopības paveida (angliski - slash and burn), nekontrolēta apbūves u.c.

Ekspedīcijas laikā ievākts liels skaits vaboļu, gliemju, spāru un citu bezmugurkaulnieku. To izpēte aizņems ilgu laiku, tomēr jau pašlaik ir skaidrs, ka ir atrastas vairākas zinātnei jaunas vaboļu, gliemju un spāru sugas.

Ekspedīcijas rezultātu nozīme ir ļoti dažāda. Tā kā katram ievāktajam eksemplāram tiks pievienota etiķete ar atrašanas datiem, tiks noteikta tā piederība sugai un dati par šo eksemplāru ievadīti datubāzēs, tad šie dati lielākoties būs brīvi pieejami gan zinātniekiem, gan studentiem, gan jebkuram citam interesentam visā pasaulē. Ar ievāktajiem eksemplāriem tiks papildinātas NHM, LNDM un DAU kolekcijas.

Šī ekspedīcija (tāpat kā iepriekšējās) ir ļoti nozīmīga gan Latvijai, gan tas pētniekiem, iegūstot jaunu pieredzi, palielinot Latvijas zinātnieku atpazīstamību un konkurētspēju pasaules mērogā. Līdz ar to tiek veicināta arī Latvijas kā valsts atpazīstamība pasaulē. Tieši Latvijas izcelsmes pētniekiem ir līderu loma Melanēzijas dabas vērtību izpētē jau vairāk nekā desmit gadus. Latvijas pētnieku iepriekšējās ekspedīcijas Jaungvinejā un Moluku salās ir guvušas lielu rezonansi plašsaziņas līdzekļos un rezultātā devušas virkni zinātnisku publikāciju un atklājumu, tai skaitā arī vairāk nekā 200 zinātnei jaunu kukaiņu un gliemju sugu aprakstu.

Zālamana salām šādi pētījumi dod informāciju par reģiona dabas vērtībām un to saglabāšanas nepieciešamību. Šādas informācijas ieguvē ir ieinteresētas gan valsts institūcijas, gan pašvaldības, gan vietējās kopienas. Tādēļ arī par ekspedīcijas rezultātiem tiek gatavoti dažāda līmeņa pārskati un zinātniski raksti.

Piemēram, spāres kā plēsēji ir nozīmīgi odu skaita regulētāji. Savukārt odi tropu reģionos pārnēsā dažādu slimību (malārijas, denges drudža, Zikas vīrusa u.c.) ierosinātājus. Līdz ar to spāru aizsardzībai ir liela nozīme šo slimību izplatības ierobežošanā. Vabolēm kā sugu skaita ziņā bagātākajai dzīvo organismu grupai ir būtiska loma tropu ekosistēmās, ieņemot praktiski visas iespējamās sauszemes un saldūdens ekoloģiskās nišas. Piemēram, daudzas vaboļu sugas ir apputeksnētāji, sanitāri (beigto dzīvnieku, kā arī to ekskrementu noārdītāji) vai plēsēji, kas regulē citu organismu skaitu. Sauszemes gliemežiem ir būtiska loma augu atlieku noārdīšanā, tādējādi uzturot barības vielu apriti meža ekosistēmās. Savukārt saldūdens gliemji kalpo par svarīgu proteīna avotu (ikdienas ēdienu sastāvdaļu) tropu joslas valstu iedzīvotājiem, un to populācijas daudzviet tādēļ ir stipri noplicinātas. Pieaugot interesei par dabas tūrismu, tai skaitā putnu, tauriņu un citu sugu vērošanu, kļūst svarīga informācija par to, cik un kādas sugas ir iespējams ieraudzīt konkrētā tūrisma objektā.

Lai gan ekspedīcija uz Klusā okeāna salām var šķist kā patīkama nodarbe, tomēr tā ir gana komplicēta. Tā ietver gan nepieciešamo atļauju (valsts, pašvaldību, zemes īpašnieku) iegūšanu, gan darbu karstos un mitros apstākļos, gan slimību prevenciju (un reizēm arī ārstēšanu), kā arī daudzus citus aspektus. Taču nenoliedzami – šādās ekspedīcijās ir arī skaisti un patīkami brīži.

Ekspedīcijas nodrošinājums rasts no dažādiem avotiem – Londonas Dabas vēstures muzeja, International Dragonfly Fund un pētnieku personīgajiem līdzekļiem (bet tai nav tērēti Latvijas institūciju vai fondu līdzekļi). Tā kā ekspedīcijas budžets bija ļoti ierobežots un ne visu izdevās paveikt, kā bija iecerēts, tomēr mūsu varoņi ir apmierināti ar paveikto un cer, ka šādas ekspedīcijas iedvesmos arī citus!

Šādas ekspedīcijas kārtējo reizi nostiprina Latvijas zoologu vietu starp bioloģiskās zinātnes līderiem pasaulē, veicina Latvijas tēla atpazīstamību citos kontinentos un Eiropā, tai skaitā caur zinātniskajām publikācijām un dalību starptautiskos kongresos un konferencēs, sniedz atbalstu trešajām valstīm, kā arī ar “zinātnes diplomātijas” starpniecību nobruģē ceļu ilgtspējīgai sadarbībai ar citiem kontinentiem dažādās jomās.

Informācijai: Dmitrijs Teļnovs (ekspedīcijas vadītājs, LEB biedrs): anthicus@gmail.com
Mārtiņš Kalniņš: +371 26457974, martins.kalnins@biology.lv

Ilustrācijas: Izmantoti Mārtiņa Kalniņa (2023.) foto materiāli.

TAURIŅMĀCĪBAS' 2023

Latvijas dienastauriņu noteikšanas mācības

19.05.2023.-19.06.2023.

Latvijas Entomoloģijas biedrība jau trešo gadu pēc kārtas organizē Latvijas dienastauriņu noteikšanas apmācību ciklu, kura mērķis ir plašākam sabiedrības lokam sniegt iespēju iemācīties atpazīt Latvijā sastopamās dienastauriņu sugas. Mērķauditorija – jebkurš interesents, kurš vēlas papildināt savas zināšanas par Latvijas dabu. Apmācību ciklā var piedalīties cilvēki bez priekšzināšanām vai ar nelielām priekšzināšanām dienastauriņu atpazīšanā. Latvijas Entomoloģijas biedrība vēlas Latvijā veicināt brīvprātīgā dienastauriņu sabiedriskā monitoringa jeb “tauriņu skaitīšanas” izaugsmi (citur Eiropā tā ir populāra brīvā laika nodarbošanās daudziem dabas vērotājiem), tādēļ mēs priecātos, ja pēc šī apmācību cikla vismaz daži no dalībniekiem vēlētos paši pamēģināt “tauriņu skaitīšanu”. Kas tieši “tauriņu skaitīšana” ir – par to apmācību dalībnieki tiks iepazīstināti ievadnodarbībā.

Apmācību cikls ir plānots Zoom vidē, laika periodā no 19.05.2023. līdz 19.06.2023., divas reizes nedēļā – pirmdienu un piektdienu vakaros, plkst. 18:30-20:30. Kopumā ir plānotas 10 tiešsaistes nodarbības Zoom vidē, ko vadīs entomologi Kristaps Vilks (eksperts Dabas aizsardzības pārvaldē un lektors Latvijas Universitātes Bioloģijas fakultātē) un Uģis Piterāns (entomologs Latvijas Dabas muzejā). Lekcijās dalībnieki tiks iepazīstināti ar visām Latvijā sastopamajām dienastauriņu sugām, to noteikšanā svarīgākajām pazīmēm. Dalībniekiem būs pieejami detalizēti mācību materiāli. Apmācību cikla noslēgumā tie dalībnieki, kuri to vēlēsies, varēs pārbaudīt savas zināšanas, lai iegūtu Latvijas Entomoloģijas biedrības izsniegtu apliecinājumu par sekmīgu līdzdalību šajā apmācību ciklā un labām zināšanām dienastauriņu atpazīšanā. Apmācību ciklā var piedalīties ar iepriekšēju pieteikšanos, līdz 19.05.2023. plkst. 17:00 aizpildot pieteikuma veidlapu.

Apmācību cikla programma

Nr.	Datums	Nodarbības temats	Nodarbības vadītājs
1	19.05.2023.	Ievads dienastauriņu noteikšanā. Ievads “tauriņu skaitīšanā”. Galvenās Latvijas dienastauriņu grupas.	Kristaps Vilks
2	22.05.2023.	Sugu noteikšana – “raibie raibeņi”.	Kristaps Vilks
3	26.05.2023.	Sugu noteikšana – dižtauriņi un balteņi.	Kristaps Vilks
4	29.05.2023.	Sugu noteikšana – samteņi.	Kristaps Vilks
5	02.06.2023.	Sugu noteikšana – “oranžie raibeņi”.	Kristaps Vilks
6	05.06.2023.	Sugu noteikšana – resngalvīši.	Kristaps Vilks
7	09.06.2023.	Sugu noteikšana – zilenīši (I daļa).	Uģis Piterāns
8	12.06.2023.	Sugu noteikšana – zilenīši (II daļa).	Uģis Piterāns
9	16.06.2023.	Sugu noteikšana – zilenīši (III daļa).	Uģis Piterāns
10	19.06.2023.	Pieredzējušu tauriņu novērotāju ieteikumi. “Tauriņu skaitīšanas” metodika. Brīvprātīgais gala pārbaudījums apliecinājuma saņemšanai.	Kristaps Vilks

Gada bezmugurkaulnieks 2023 - Medicīnas dēle!

                Latvijas Entomoloģijas biedrība (LEB) par 2023. gada bezmugurkaulnieku ir izvēlējusies vienu no posmārpu tipa Annelida pārstāvošajām žokļdēļu sugām – medicīnas dēli jeb medicīnas žokļdēli Hirudo medicinalis. Lielākai daļai cilvēku šie bezmugurkaulnieki saistās ar ne visai patīkamām emocijām – bailēm, pat riebumu. Tad kāpēc gan medicīnas dēle? Kā liecina jau pats šīs sugas nosaukums, – dēlei ir kāda veida saistība ar medicīnu, un daudzi būs dzirdējuši par hirudoterapiju, kur medicīnas dēle tiek pielietota “slikto” asiņu ārstēšanai. Arī vairākas ķīmiskās vielas, kuras satur dēļu siekalas, izpelnījušās mediķu, dziednieku un farmaceitu ievērību. Bet nav runa tikai par to. Medicīnas dēle ir īpaši aizsargājams bezmugurkaulnieks, kura skaits tā apdzīvotajā areālā (arī Latvijā) pastāvīgi samazinās dažādu iemeslu dēļ – gan dzīvei piemērotu dzīvotņu skaita samazināšanās, gan dažāda veida piesārņojuma palielināšanās vidē. Pastāv uzskats, ka šī suga ir samērā reti sastopama, tas arī varbūt tāpēc, ka nav pietiekošu datu par šīs sugas sastopamību dažāda veida un dziļuma ūdenstilpēs un izplatību visā Latvijas teritorijā. Tāpēc LEB vēlas šī gada laikā lielāku priekštatu par medicīnas dēles izplatību un skaidrot tās nozīmi savstarpēji saistītajos procesos dabā.

Medicīnas dēlei piemīt abinieku dzīvesveids – tā sastopama biotopos, kas saistīti ar mitrām biocenozēm un stāvošu ūdeni, pie tam – tikai ar saldūdeni. Vistipiskākā vieta ir neliels dīķis ar dubļainu grunti, kas apaudzis ar niedrēm un kurā dzīvo vardes. Arī ezeros, grants karjeros, vecupēs un dažāda veida dīķos (zivju, bebru dīķi), pat nelielos piemājas dīķīšos un grāvjos svarīgs nosacījums ir varžu vai citu abinieku klātbūtne. Tas tādēļ, ka jaunās dēles izdzīvošanai un attīstībai barību – tas ir asinis gūst no dažādās attīstības stadijās esošajiem abiniekiem. Jaunajām žogkļdēlēm o attīstības sākuma posmā pēc izšķilšanās no kokona vēl nav izveidojušies tik spēcīgi žokļi, lai pārkostu zīdītāju, to skaitā arī cilvēka ādu un sūktu to asinis.

Medicīnas dēle sastopama visā Eiropā – tās areāls sniedzas caur Rietumeiropas un Dienvideiropas daļām līdz Urālu kalniem. Palearktikas reģionā, kurā ietilpst arī Latvija, sastopamas apmēram 64 dēļu sugas, no kurām Latvijā – 15 sugas.

Dzimtai Hirudinidae (žokļdēles) pieder vidēji lielas un lielas dēles. Pieaugusi medicīnas dēle ir 10 līdz 15 cm gara dēle ar oranžām vai dzeltenbrūnām (līdz sarkanbrūnai vai brūnai nokrāsai) divām nepārtrauktām gareniskām līnijām un divām pārtrauktām gareniskām līnijām uz muguras. Tās ķermenis sadalīts trīsdesmit trīs vai trīsdesmit četros posmos (segmentos), un tajos, saraujoties ķermeņa gareniskajiem muskuļiem viļņveida kustībā, dēle pārvietojas ūdenī uz priekšu. Pārvietošanās pa sauszemi notiek tai lokoties ar tārpveidīgām kustībām. Ķermeņa virspuse klāta ar nelielām kārpiņām (uz katra posma). Uz pārtrauktajām līnijām redzami lielāki un mazāki melni plankumi. Vēderpuse netīri dzeltenīga ar melniem plankumiņiem, svītriņām. Bez tam medicīnas dēlei ir pieci acu pāri, kas atrodas tās priekšgalā. Atrodoties miera stāvoklī, dēle uzturas pie ūdenī iegrimušiem priekšmetiem pie pašas krasta līnijas, bet spēj strauji reaģēt uz kustīgām ēnām, kas parasti signalizē par tuvu esošu barības avotu – zīdītāju. Dēle ir jūtīga arī uz spilgtāku gaismu un paaugstinātu ūdens temperatūru.

Medicīnas dēle ir ārējais parazīts, pieaugušie īpatņi barojas ar zīdītāju (arī cilvēku), putnu, retāk – zivju asinīm. Dēles ķermeņa galos ir pakaļējais un priekšējais diskveida piesūceknis, kur priekšējā mutes dobumā atrodas 3 muskuļoti valnīši jeb žokļi, uz kuriem ir daudz sīku asu  zobiņu, ar kuriem dēle pārkož ādu un spēj 20 līdz 40 minūtēs izsūkt apmēram 15 gramus asiņu, tā 8 līdz 11 reizes palielinot savu sākotnējo ķermeņa izmēru. Paēdusi dēle var iztikt bez ēšanas līdz pusgadam vai pat ilgāk. Arī citu sugu dēles var piesūkties, bet tās nespēj pārkost cilvēka ādu un pārtiek no tārpiem, gliemjiem un kukaiņiem.

Medicīnas dēle ir hermafrodīts.Tai ir vairāki sēklinieku pāri un viens olnīcu pāris, kā arī gredzenveida sabiezējums ķermeņa priekšgalā (jostiņa), kas redzams vairošanās sezonā – no jūnija līdz augustam. Pēc vairošanās ap gredzenveida sabiezējumu veidojas kokons, kas  noslīd no dēles priekšējās daļas ar visu olu paketi mitrajā augsnē pie pašas  krasta līnijas, kur aptuveni pēc 14 dienām no olām izšķiļas pilnībā izveidojušos pieaugušo īpatņu kopija (miniatūrā).

Medicīnas dēle vēsturiski tikusi izmantota medicīniskiem mērķiem, galvenokārt, lai izvadītu “sliktās asinis” no slimajiem. Dēles siekalas satur spēcīgas antibiotikas, anestēzijas līdzekļus un hirudīnu - vielu, kas neļauj sarecēt asinīm, tāpēc dēles izmanto medicīnā praktiskiem pētījumiem un asinscirkulācijas uzlabošanai.  

Medicīnas dēle visā savā areālā Eiropā ir izzudusi no lielākās daļas agrākās izplatības teritorijas, to galvenokārt skaidro ar to izķeršanu pārāk lielos apjomos pagājušajā gadsimtā medicīnas vajadzībām, tāpēc tā iekļauta dažādu kategoriju īpaši aizsargājamo sugu sarakstos (arī Latvijā). Medicīnas dēles sugas aizsardzības plāns Latvijai tika izstrādāts un apstiprināts 2008.gadā, kurš arī jau pārskatāms. Vēl šī bezmugurkaulnieka izplatības samazināšanās cēloņi varētu būt ierastā  biotopa izmaiņas, vides piesārņojums un, iespējams, vardes populāciju samazināšanās. Tie ir tikai daži no sugas ietekmējošajiem faktoriem. Arī Latvijā šie faktori tikai daļēji apzināti, un viens no šādiem soļiem uz progresu būtu Latvijas Entomoloģijas biedrības rosinātā medicīnas dēles izplatības un atradņu noskaidrošana.

Latvijas Entomoloģijas biedrība aicina šī gada laikā apsekot vismaz sev tuvākās ūdenskrātuves (dīķus, ezerus, grāvjus) un pārliecināties vai šeit savu dzīves vietu nav atradusi medicīnas dēle. Latvijā pastāv vēl citas dēļu sugas, kuras to nokrāsas un mainības dēļ iespējams sajaukt ar medicīnas dēli, tādēļ diezgan svarīgs nosacījums ir - atrasto īpatni fotogrāfēt. Vislabāk tas izdarāms dēles eksemplāru ar smeļamo sietiņu vai kausiņu izsmeļot no ūdensbaseina un uzliekot (izklājot) uz samitrinātas substrāta virsmas (ūdenszālēm, samitrināta auduma u.c.) un nofotogrāfēt, vēlams stāvoklī, kad tā nav “saritinājusies”, gan no ķermeņa virspuses, gan sāniem. Ieteicams blakus nolikt kādu labi atpazīstamu priekšmetu izmēra novērtēšanai. Drošai sugu noteikšanai izmantojama speciālā literatūra. Svarīgi ievērot, ka pēc sugas fotogrāfēšanas un noteikšanas ievāktais dēles eksemplārs atlaižams atpakaļ ūdenstilpē, jo medicīnas dēles ievākšana pieļaujama tikai ar Dabas aizsardzības pārvaldes speciāli izdotu rakstisku atļauju. Pieraksti dzīvotni, kurā medicīnas dēli atradi. Tas palīdzēs skaidrot šīs sugas  izplatību Latvijā. Savus novērojumus ar dēles fotogrāfiju aicinām ievietot vietnē www.dabasdati.lv vai sūtot uz e-pastu: guntis.akmentins@daba.gov.lv

LEB ir brīvprātīga, zinātniska biedrība, kas apvieno Latvijas un ārvalstu profesionāļus un amatierus, kuri pēta un aizsargā kukaiņus un citus bezmugurkaulniekus. LEB dibināta 1951. gadā un ir vecākā pastāvošā dabas izpētes biedrība Latvijā. Biedrība katru gadu kopš 1999. gada izvirza Gada kukaini un kopš 2008. gada arī Gada bezmugurkaulnieku ar mērķi izglītot sabiedrību par Latvijas dabu un iegūt vērtīgus datus.

Guntis Akmentiņš

Latvijas Entomoloģijas biedrība

Papildus informācija: guntis.akmentins@daba.gov.lv; +37126473408

1.attēls. Medicīnas dēle Hirudo medicinalis  Foto: Mārtiņš Kalniņš

Gada kukainis 2023 - Daudzveidīgā mārīte!

Kāpēc daudzveidīgā mārīte ir izvēlēta par 2023. Gada kukaini?

• Pirmkārt, lai akcentētu invazīvu sugu ienākšanu Latvijā un to,  ka ne vienmēr sugu introdukcija ir labvēlīga vietējām sugām;
• Otrkārt, lai parādītu, ka Latvijas fauna turpina papildināties. Mārīte pie mums nav introducēta, bet gan ielidojusi dabiskā ceļā;
• Treškārt, lai parādītu sugas spējas pielāgoties vietējiem apstākļiem ārpus tās dabiskā areāla.

Mārītes mums visiem ir labi pazīstamas kā “dievgosniņas”, mīļas vaboles, kas apēd laputis un dara dārzam labu. Tādu pie mums ir ap 60 dažādu sugu. Tomēr pavisam nesen, jau kopš 2009. gada Latvijā ielidojusi visai ēdelīgā daudzveidīgā jeb Austrumu mārīte (1. attēls).

1. attēls. Daudzveidīgās mārītes imago pamatforma (pirmais ziņojums Dabasdati) un kāpurs.

Tā nav mūsu faunai raksturīga. Ievesta jau senāk Eiropā no Āzijas, kā efektīva laputu un bruņutu iznīcinātāja. Ja jau ievesta un izlaista brīvē, tad vajadzētu pielāgoties vietējiem apstākļiem. Mārīte ir ekoloģiski plastiska. Izplatījusies ne tikai Eiropā, bet arī citviet Pasaulē. Uzbrūkot citiem kukaiņiem, arī vietējām mārīšu sugām, var ietekmēt vietējo faunu. Tieši tāpēc tā tiek uzskatīta par invazīvu – ietekmējošu vietējo kukaiņu sugas. Arī Latvijā, lai arī suga nav  īpaši pētīta, var lejupielādēt detalizētu kā invazīvas sugas profilu https://www.daba.gov.lv/lv/media/5999/download. Tas sagatavots 2014. gadā un balstīts galvenokārt uz informāciju no Interneta vietnēm. Tāpēc neatkārtošos.

2021. gadā daudzveidīgā mārīte iekļauta Dabas koncertzāles “Invasivus” dalībnieku sarakstā https://www.dabaskoncertzale.lv/project/daudzveidiga-marite. Tai, starp citām tiešām “briesmīgām” invazīvām sugām, arī piešķirts šis statuss.

Nosaukums daudzveidīgai mārītei ir cēlies no tā, ka pieaugušās vaboles var būt visai atšķirīgas pēc ķermeņa krāsojuma (2. attēls). Pamata virspuses krāsojums ir oranžs ar raksturīgiem 19-22 vai mazāk punktiem, taču var būt arī melni īpatņi ar diviem oranžiem punktiem uz segspārniem.

2. attēls. Daudzveidīgās mārītes krāsu variācijas: https://www.pinterest.com/pin/638596422134954201/

 

Pēc Dabasdati pieejamās informācijas pie mums galvenokārt ir sastopama mārīte ar raksturīgo krāsojumu. Sugas morfoloģisko daudzveidību norāda arī tās visdažādākie nosaukumi angļu valodā un tulkojumā uz latviešu: klauna, daudzkrāsainā Āzijas, Āzijas, daudzveidīgā, Helovīna, dienvidu, Japānas, ķirbju, daudzvārdu mārīti. Piedevām, ņemot vērā sugas morfoloģisko mainību, tā aprakstīta ar vairāk kā 15 sinonīmiem! Tikai izpētot mainību konstatēts, ka aprakstītās sugas ir viena un tā pati.

Pirmo reizi mārīti Latvijā atrada Arvīds Barševskis 2009. gadā pie Jersikas Līvānu novadā. Interesanti ir tas, ka novēroti daudzi īpatņi. Tas liecina, ka suga pie mums ienākusi jau agrāk, tikai mārītei neviens entomologs nav pievērsis vērību. Punktainās mārītes pie mums ir bieži sastopamas un tikai augstas raudzes profesionālis spēj tās labi atšķirt. Punktu skaits uz segspārniem bieži vien ir sugai raksturīga pazīme. Ir divpunktu, piecpunktu, septiņpunktu, sešpadsmitpunktu u.c. mārītes. Punktu t.i. melno/gaišo plankumu uz segspārniem ir sugas noteikšanas pazīme. Taču ir izņēmumi, piemēram, divpunktu mārīte Adalia bipunctata, kurai ir visai plaša krāsu variācija, tomēr divi punkti/laukumi saglabājas. Pilnīgi pretēji ir daudzveidīgajai mārītei – punkti/laukumi var būt/nebūt, virspuses krāsojums var būt dzeltens līdz oranžs vai arī melns ar sarkaniem laukumiem. Lielākais atšķiramo punktu/laukumu skaits ir 19. Tieši tāpēc tā ir daudzveidīgā mārīte. Reti kura cita suga ir tik mainīga.

Sugas nosaukuma izcelsme: ģints latīņu burtiem ir Harmonia. Dabaszinātniekiem jau Kārļa Linneja laikos 18. gs. sugu nosaukumos izmantoja mitoloģisko tēlu vārdus. Pilnīgi ticams, ka Harmonia ir cēlies no senglieķu dievietes “Ἁρμονία” vārda. Dieviete ir harmonijas un saskaņas vēstnese. Savukārt sugas epitets “axyridis” no latīņu “axysae” – ass, vidusass. Tādējādi sugas nosaukumu varētu aprakstīt kā “kukainis ar simetriski izvietotiem punktiem abās ķermeņa pusēs”. Valodnieki palabos.

Ir samērā daudz ziņu, ka mārīte var kaitēt alerģiskiem cilvēkiem. Tik tiešām tā ir. Mārītes no ceļu locītavām izdala smirdīgu un kodīgu šķidrumu. Tas patiesībā ir mārītes iekšējās vides “asinis” jeb hemolimfa. Smirdīgums un kodīgums pirmkārt atbaida uzbrucējus – putnus. Vienreiz pagaršosi, citreiz neēdīsi. Tāda aizsardzība ir lielākajai daļai mārīšu. Piedevām kontrastējošas krāsas melns/oranžs vai melns/dzeltens ir plaši izplatītas kukaiņu pasaulē. Kukaiņēdāji putni to pēc pieredzes  ir izsenis ievērojuši un šādi krāsotus kukaiņus liek mierā. Arī miermīlīgie kukaiņi izmanto šo metodi, piemēram, ziedmušas. Tā ir mimikrija – līdzināšanās indīgam kukainim, piemēram, lapsenei.

Daudzveidīgā mārīte ir kanibāls, tā var apēst citus savas sugas dējumus. Tas ir interesants mehānisms kā plēsonīga suga nodrošina saviem pēcnācējiem barību. Kanibālisms ir arī iekšsugas populācijas blīvuma regulējošais mehānisms.

Daudzveidīgā mārīte ir polifāgs. Tā galvenokārt barojas ar laputīm. Taču laputu trūkuma gadījumā, tā var baroties ar visu citu iespējamo – tripšiem, bruņutīm, tauriņu olām un kāpuriem, citiem mazkustīgiem kukaiņiem. Tas varētu būt arī iemesls, ka kāpuri vai pieaugušas vaboles mēģina nogaršot arī cilvēku. Nav uztraukumam pamata, jo pie mums tās barība ir pietiekoši. Līdz šim nav neviena ziņojuma par mārītes “kodumu”.

Latvijā ir maz novērojumu par daudzveidīgās mārītes ziemošanu. Būtu labi iegūt vairāk datu. Varbūt kādam mājās tās ziemo? Pēc pēdējiem datiem liekas, ka mārīte ir pielāgojusies pilsētvidei. Pilsētnieki Rīgā, Daugavpilī un Liepājā, atsaucieties! Pārmeklējiet savus neapkurināmos pagrabus!

Mainīgā mārīte liekas, ka tomēr biežāk sastopama lielajās pilsētās Rīga, Daugavpils, Liepāja. Tas varētu būt skaidrojams ar dabas pētnieku un dabas fotogrāfu aktivitātēm. Citur suga atrasta tikai vietām. Tomēr liktos diezgan sakarīgi mārīti pievienot “daļēji sinantropām” sugām, kuras tomēr izvēlas apdzīvotas vietas. Tas varētu būt skaidrojams ar to, ka mārīte tomēr ir mērenā/subtropiskā suga un izvēlas “siltākus” biotopus t.i. pilsētas.

3. attēls. Daudzveidīgās mārītes izplatība Latvijā, Rīgā un Daugavpilī (Avots: Dabasdati).

Vai tiešām daudzveidīgā mārīte ir “pilsētniece”?  Man gribētos teikt, ka jā. Gatavojot sižetu par šo invazīvo sugu, man Rīgā, Ķengaragā nebija problēmu savākt desmitiem vaboļu. Arī pēc tam, apsekojot liepas, uz katras no tām varēju atrast desmitiem kāpuru un vaboļu. Iespējams,, ka izskaidrojums ir vienkāršs. Pilsētas liepas ir novājinātas un to lapas apdzīvo liepu laputs Eucallipterus tiliae. Vasaras otrajā pusē uz liepu lapām var novērot laputu izdalīto medusrasu – tām nevajadzīgos cukurus. Šos cukurus izmanto sēnes – kvēpsarma, asku sēne. Rezultātā lapas kļūst ar melnu aplikumu. Tieši šajā laikā augustā un septembrī var novērot lielāko daudzveidīgās mārītes populācijas blīvumu.

Pēdējos trīs gados ir ievērojami pieaudzis ziņojumu skaits Dabasdati (4. attēls).

4. attēls. Ziņojumu skaits par daudzveidīgo mārīti (pēc Dabasdati).

Tātad pēdējos trīs gados daudzveidīgā mārīte ir savairojusies?

Jauna suga Latvijai! Tomēr ir daudz neatbildētu jautājumu, kuri varētu būt svarīgi valsts kontekstā:

• Kādi ir mārītes barības objekti? Vislabāk būtu pieķert imago un kāpurus barošanās laikā;
• Vai kādam Latvijā mārīte ir nodarījusi kaitējumu? Te, domājams, alerģiskus cilvēkus;
• Varētu būs dažādi eksperimenti: a) piedāvāt dažādu barību; b) ļaut satikties ar vietējām mārīšu sugām un skatīties, kurš uzvarēs; c) kas ir mārītes ienaidnieki; d) vai mārītes ķermenī ir citiem kukaiņiem bīstamie protisti Nosema; e) varbūt vēl kāda ideja;
• Precizēt izplatību Latvijā;
• Kāda ir morfoloģiskā mainība.

Un gala beigās. Pastāv mūziķu duets Thaila Riden un Martin Lacelle: https://harmoniaaxyridis.com/ no Kanādas ar tādu pat latīnisko nosaukumu kā daudzveidīgai mārītei. Mārīte ir iedvesmojusi mūziķus?

Voldemārs Spuņģis
voldemars.spungis@lu.lv
09.01.2023.

Atskats uz LEB biedru sanāksmi Jelgavā 2022. gada 4. jūnijā

Tauriņu apmācības

Jau otro gadu iespējams pieteikties LEB biedru Kristapa Vilka un Uģa Piterāna veidotam tauriņu sugu atpazīšanas lekciju ciklam. 

Apmācību cikls “Tauriņmācības’ 2022” ir domāts visiem, kurus interesē jaunas un interesantas iespējas Latvijas dabas daudzveidības iepazīšanā. Apmācībās var piedalīties ikviens, pamatā tās ir domātas cilvēkiem bez dziļām priekšzināšanām par tauriņiem.  Apmācībās būs iespējams iepazīties ar visām Latvijas faunā sastopamajām dienastauriņu sugām, varēs papildināt savas zināšanas par dienastauriņu atpazīšanu vai pat iegūt šādas zināšanas pilnībā no jauna. Apmācības var būt noderīgas cilvēkiem, kuriem patīk savu brīvo laiku pavadīt dabā, kuri veic dabas novērojumus, fotografē dienastauriņus un vēlas zināt, ko ir redzējuši un nobildējuši.

Vairāk informācijas LEB Facebook lapā

Kukaiņu vērošana - KOKSNGRAUŽI

2019. gadā pēc Mareka Ieviņa iniciatīvas tika vērsta sabiedrības uzmanība uz koksngraužu daudzveidību Latvijā. Ātri vien tika novērota liela interese, un informācija par Latvijā sastopamo sugu izplatību krietni palielinājās, savukārt koksngraužu meklēšana - pārvērtās par sava veida sacensību starp entomologiem un citiem kukaiņu cienītajiem. 

Par to, kurās Latvijas pusēs joprojām trūkst novērojumu, un kādas atziņas radušās par dažādām novērotajām sugām vairāk lasi dabasdati.lv 

Kukaiņu vērošana - BLAKTIS

Kas ir Latvijā aktīvākie blakšu "mednieki"? Cik daudz sugu iespējams novērot vienas sezonas laikā? Kādas interesantas, retas un jaunas blakšu sugas Latvijas faunai novērotas 2021. gadā? Un kam jāpievērš uzmanība šogad? Par to visu un vēl vairāk lasi LEB valdes priekšsēdētāja Uģa Piterāna apkopojumā dabasdati.lv 

Intervija ar LEB valdes priekšsēdētāju Uģi Piterānu

"Katrs, kurš pievērš kukaiņiem uzmanību, ja arī viņa interese nav profesionāla, mums palīdz ļoti ievērojami."

Uģis Piterāns ir biologs trešajā paaudzē, kas dabas interesentu vidū ieguvis atpazīstamību ne tikai ar aktīvu sugu notiekšanu sociālajos tīklos, bet arī ar ievērojamo skaitu Latvijas faunai jaunu sugu un kukaiņu bildēm.

Interviju lasi portālā dabasdati.lv

LEB biedrs - Mareks Ieviņš

Mareks LEB vidū zināms kā viens no aktīvākajiem Latvijas kukaiņu faunas fotogrāfiem un novērotāju ziņotājiem portālā dabasdati.lv. Kā Mareks nonācis līdz interesei par dabu, un kā dabā ieraudzīt vairāk, lasi Anitras Toomas intervijā ar Mareku Ieviņu dabasdati.lv