Gada bezmugurkaulnieks 2024 - Ūdens ēzelītis Asellus aquaticus (Linneus, 1758)

Ūdens ēzelītis pieder vienādkāju (Isopoda) kārtas vēžiem, līdzīgi kā uz sauszemes dzīvojošās mitrenes. Pirmo reizi to aprakstīja Kārlis Linnejs [1]. Apraksts bija ļoti īss: Oniscus aquaticus “Cauda rotundata, stilis bifurcis”, ko varētu tulkot kā “pakaļgals apaļš, divzaraini izaugumi”. Neilgi pēc sugas aprakstīšanas tika izveidota ģints Asellus Geoffroy, 1762, kurā pārcelta Linneja suga. Tomēr K. Linnejs nebija norādījis un saglabājis sugas eksemplāru (sugas tipu, jeb etalonu), pēc kā suga aprakstīta, tāpēc bija nepieciešams sugu aprakstīt vēlreiz un nozīmēt t. s. neotipu, jeb jauno etalonu. Tas aprakstīts tikai 2009. gadā no Zviedrijas upes pie Upsalas. Tipiskā eksemplāra aprakstīšana deva iespēju aprakstīt jaunas ēzelīšu sugas un salīdzināt tās ar etalonu. Rezultātā aprakstītas daudzas sugas un pasugas. Eiropā vien aprakstītas vairāk kā 10 pasugas (GBIF dati), galvenokārt troglobiontās, jeb alu sistēmas apdzīvojošās, retāk – izolētu ūdenstilpju pasugas.

Ūdens ēzelītis izplatīts galvenokārt Eiropas mērenajā un boreālajā zonā, bet ir arī fragmentāri dati no Āzijas un Ziemeļamerikas. Latvijā tas ir bieži sastopams stāvošos un lēni tekošos saldūdeņos, it īpaši vietās ar biezāku ūdensaugu augāju, reti iesālos ūdeņos.  Lai gan tas bieži sastopams, tomēr plašākai auditorijai ir maz pazīstams (1. attēls).

Ūdens ēzelīši ir iedzelteni pelēcīgi, 1-1,5 cm gari, un tēviņi ir lielāki par mātītēm. No virspuses ķermenis ar gaišiem raibumiem, uz galvas divi gaiši laukumi, mugura ar tumšāku garenjoslu. Krāsojums var būt mainīgs, atkarībā no dzīves vides gultnes. Tumšākā gultnē arī vēža krāsojums ir tumšāks – kriptisks, jeb maskējošs. Ķermenim ir liela ekstremitāšu dažādība: galva ar pāri garu un pāri īsu taustekļu; mutes orgānus veido trīs pāri īsu žokļu; septiņi pēc izskata vienādi vidukļa posmi ar ejkājām, pirmajam posmam tvērējkājas; ķermeņa pakaļgalā ieapaļš paplašinājums, ko veido pieci saplūduši posmi, kuru apakšpusē ir īsas kājas-žaunas, tēviņam pirmais posms ir kopulācijas orgāns: paplašinājuma galā divzarots sariņš. Ķermeņa sega mīksta. Gāzu apmaiņa notiek arī caur ķermeņa virsmu. Mātītēm uz vēdera ir īpašas krokas, kas veido perējamo kameru. Ūdens ēzelītis nespēj peldēt, tas pārvietojas tikai “soļojot” pa ūdenstilpes dibenu, jeb “staigā kā ēzelis”.

Pārziemojušo ūdens ēzelīšu vairošanās sākas pavasarī, kad ūdens temperatūra sasniedz 7 līdz 8 ^oC. Mātītes pēc pārošanās dēj olas perējamā kamerā, kurā tās iznēsā līdz pat 20-30 dienām. Šajā laikā olā beidzas embrionālā attīstība un izšķiļas sīki mazuļi, kas sāk patstāvīgu dzīvi. Tie izveido vasaras paaudzi, kas vairojas un pēc tam mirst, bet to pēcnācēji ziemo. Tātad gadā ir divas paaudzes, kuras nosacīti varētu saukt par “ziemas” un “vasaras” paaudzēm. “Vasaras” paaudzes dzīves ilgums vairāki mēneši, “ziemas” paaudzes – vairāk kā pusgads. Īpatņu augšana sākas, ja ūdens temperatūra pārsniedz 3 līdz 5 ^oC. Iespējams virzienā uz ziemeļiem gadā ir tikai viena paaudze. Latvijā varētu būt 1-2 paaudzes.

Ūdens ēzelīši barojas ar vāji sadalījušos detrītu. Raksturīga to barība ir ūdenī iekritušās koku lapas, uz tām augošās sēnes un baktērijas, un citas augu atliekas. Vēzim tās sagremot palīdz zarnās dzīvojošie mikroorganismi, t.s. mikrobioms. Ūdens ēzelītis pats var būt dzīvotne epibiontiem (uz to virsmas dzīvojošajiem) bezmugurkaulniekiem – vienšūņiem, virpotājiem, kā arī tas var būt kāšgalvja Acanthocephalus lucii starpsaimnieks. Ūdens ēzelītis ir nozīmīga saldūdens zivju barības bāze.

Ūdens ēzelīti izmanto kā ūdens kvalitātes indikatoru. To klātbūtne vien nebūt neliecina, ka ūdens ir piesārņots. Vēža populācijas ir lielākas ar organiskajām vielām bagātos dabiskos ūdeņos, kas nemaz nav piesārņoti. Labvēlīgos apstākļos to populācijas blīvums var sasniegt pat 500 īpatņu/m², bet parasti krietni mazāk - desmiti/m². Vēži kopā ar barību var uzņem piesārņojošās vielas, piemēram, smagos metālus vai neattīrītu notekūdeņu sastāvdaļas un uzkrāt tās savā ķermenī. Šo procesu sauc par bioakumulāciju. Vēži ir izturīgi pret piesārņojumu, salīdzinot ar citiem ūdens bezmugurkaulniekiem. Analizējot piesārņojumu vēžu ķermenī, var spriest par piesārņojošo vielu klātbūtni ūdenī. Tos var izmantot arī ūdens testēšanai laboratorijā, jo šos vēžus ir viegli audzēt akvārijos. Piesārņotā vidē samazinās vēžu ķermeņa izmērs un mātīšu auglība.

Cilvēkam ūdens ēzelīši ir nekaitīgi. Ēzelīšus var audzēt kā akvārija mājdzīvniekus. Dažkārt tie var apdzīvot ūdensapgādes sistēmu, piemēram, ugunsdzēsēju hidrantus.

Informāciju sagatavoja: Voldemārs Spuņģis

Atsauces: 

[1] Linnaeus C. 1758. Systema Naturae per regna tria naturae, secundum classes, ordines, genera, species, cum characteribus, differentiis, synonymis, locis. Editio decima, reformata, Laurentius Salviu, Holmiae, 824 pp.  (apraksts 627. lpp) https://www.biodiversitylibrary.org/page/726886#page/3/mode/1up